2. Ķēniņu grāmata 5:1-3, 7-15c
Naamans, sīriešu karaspēka virspavēlnieks, cieta no spitālības. Pravietis Elisa viņu dziedināja, un tikai pēc tam Naamans, ar sava kalpa palīdzību, saprata, ka viņa īstā problēma bija viņa lepnība. Šīs nodaļas turpinājums stāsta kā Naamans apliecināja ticību uz Dievu.
1 Un Naamans bija Aramas ķēniņa karaspēka virspavēlnieks, un viņš bija liels vīrs sava kunga priekšā, un viņam bija liela slava, jo caur viņu Tas Kungs bija devis Aramai uzvaru, un šis vīrs bija drošsirdīgs varonis, bet spitālīgs. 2 No Aramas bija izgājuši sirotāji un no Israēla zemes atveduši līdzi mazu meiteni, tā bija kļuvusi kalpone Naamana sievai. 3 Viņa sacīja savai pavēlniecei: "Kaut mans kungs būtu nonācis tā pravieša priekšā, kas ir Samarijā, tas viņu atbrīvotu no viņa spitālības."...
7 Kad Israēla ķēniņš bija šo vēstuli izlasījis, tad viņš saplēsa savas drēbes un izsaucās: "Vai tad es esmu Dievs, ka varu nokaut un atkal atdzīvināt, ka viņš pie manis atsūta kādu vīru, lai es to atbrīvoju no viņa spitālības! Lūdzu, uzmaniet un ņemiet vērā, ka tas pie manis meklē kādu strīdus iemeslu!" 8 Bet, kad Elīsa, šis Dieva vīrs, dzirdēja, ka Israēla ķēniņš bija savas drēbes saplēsis, tad tas deva ķēniņam ziņu, sacīdams: "Kāpēc tu esi savas drēbes saplēsis? Ļauj, lai tas vīrs atnāk pie manis un lai tas atzīst, ka patiesi vēl ir kāds pravietis Israēlā!"
9 Un tā Naamans ar saviem zirgiem un ar saviem ratiem atbrauca un apstājās Elīsas durvju priekšā. 10 Tad Elīsa sūtīja vēstnesi un lika tam pateikt: "Ej un mazgājies septiņas reizes Jordānā, tad tava miesa kļūs atkal vesela, un tu būsi šķīsts!" 11 Bet Naamans sadusmojās, un viņš aizgāja un sacīja: "Redzi, es domāju, ka viņš taču iznāks pie manis ārā un stāvēs manā priekšā, un piesauks Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu, un ar savu roku braucīs slimo vietu un atņems spitālību. 12 Vai Amana un Farfara, Damaskas upes, nav labākas nekā visi Israēla ūdeņi, ka es tanīs nevarētu mazgāties, lai kļūtu šķīsts?" Un tas apgriezās un aizgāja dusmu pilns.
13 Tad viņa kalpi piegāja pie viņa un sacīja viņam, teikdami: "Mans tēvs, ja pravietis tev būtu kādu lielu lietu uzlicis, vai tad tu to nedarītu? Vēl jo vairāk, kad viņš tev tikai ir sacījis: mazgājies, tad tu kļūsi šķīsts?" 14 Kad viņš nobrauca pie Jordānas un ienira septiņas reizes, kā Dieva vīrs to bija sacījis, tad viņa miesa kļuva tik vesela kā maza bērna miesa, un viņš bija šķīsts. 15 Tad viņš ar visiem saviem pavadoņu pulkiem griezās atpakaļ pie Dieva vīra un gāja, nostājās viņa priekšā un sacīja: "Redzi, tagad es gan zinu, ka nav neviena cita Dieva visā pasaulē, vienīgi Israēlā!
2. Vēstule Timotejam 2:8-15
Kaut gan Pāvils ir arvien vēl cietuma važās, viņš atgādina Timotejam, ka Dieva vārds nekad nav važās. Pāvils mudina savu draugu Timoteju sludināt Dieva brīvības vārdu ar taisnīgu un krietnu dzīvi, kā arī ar savu mācīšanu un sludināšanu.
Turi prātā Jēzu Kristu, kas uzmodināts no miroņiem, no Dāvida cilts - pēc mana evaņģēlija. 9 Par to es ciešu, pat saites kā ļaundaris, bet Dieva vārds nav saistīts. 10 Tāpēc es visu panesu izredzēto dēļ, lai arī viņiem būtu daļa pie pestīšanas, kas dota Kristū Jēzū, un pie mūžīgas godības. 11 Patiess ir šis vārds: ja mēs esam līdzi miruši, tad mēs arī līdzi dzīvosim;12 ja mēs pastāvam ciešanās, tad mēs arī līdzi valdīsim; ja mēs aizliegsim, tad arī Viņš aizliegs mūs;13 ja mēs esam neuzticīgi, Viņš paliek uzticīgs, jo Viņš nevar Sevi pašu aizliegt.14 To visu atgādini, apliecinādams Dieva priekšā, lai viņi nekarotu vārdiem; tas nekam neder, tas samaitā klausītājus.15 Centies būt Dieva acīs krietns darbinieks, kam nav ko kaunēties un kas pareizi māca patiesības vārdu.
Lūkas evanģelijs 17:11-19
Samariešu spitālīgais kļūst par pateicības paraugu. Viņš nesaņem dziedināšanas dāvanu nevērīgi, bet atgriežas atpakaļ, lai pateiktos Jēzum un slavētu Dievu.
Un notika ceļā uz Jeruzālemi, Jēzus gāja vidū caur Samariju un Galileju 12 un iegriezās kādā ciemā. Te Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīri, tie apstājās no tālienes 13 un paceltā balsī sauca: "Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!" 14 Un Viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: "Ejiet, rādaities priesteriem!" Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli.15 Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja,16 nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām un pateicās Viņam. Un tas bija samarietis.17 Tad Jēzus griezās pie tā un sacīja: "Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi? 18 Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis? 19 Un Viņš tam sacīja: "Celies, ej! Tava ticība tev ir izglābusi."
Sprediķa audioieraksts
|