Epifānijas laika septītā svētdiena
(Proper 2)
A.
3Moz19:1-2,9-18; 1Kor3:10-11,16-23; Mt5:38-48
B. Jes43:18-25;
2Kor1:18-22; Mk2:1-12 C. 1Moz45:3-11,1 5; 1Kor15:35-38,42-50; Lk6:27-38
Liturģiskā krāsa: zaļa
A:
Ps119:33-40 - Apgaismo mani, ka es sargu tavus baušļus. (34a) B: Ps41 - Bet tu,
Kungs, esi man žēlīgs. (11a) C: Ps37:1-11,39-40 - Pavēli tam Kungam savu ceļu
un ceri uz viņu. (5a)
Jes
43:18-2518
"Nedomājiet vairs par seniem notikumiem un neievērojiet to, kas jau sen
bijis! 19
Redziet, Es veikšu ko jaunu, tas jau parādās, vai jūs to neredzat? Es likšu
rasties ceļam tuksnesī un upēm vientuļās kailatnēs. 20 Meža zvēri būs Man pateicīgi,
šakāļi un strausi, ka Es ūdeni esmu devis tuksnesī un upes sausās vietās, lai
dzirdinātu Savu tautu, Savu izredzēto tautu; 21 šī tauta, ko Es esmu Sev
izredzējis, lai pauž Manu slavu! 22 Bet tu, Jēkab, tomēr neesi Mani piesaucis, un tu, Israēl,
neesi Manis dēļ pūlējies; 23 tu neatnesi Man savas avis dedzināmam upurim, nedz Mani
godāji ar saviem kaujamiem upuriem. Es tevi nenokalpināju ar ēdamiem upuriem un
neapgrūtināju ar Man piešķiramām kvēpināmām balvām. 24 Tu nepirki Man par naudu
smaržīgas kalmes un nemieloji Mani ar savu kaujamo upuru taukiem. Bet tu Mani
gan apkaitināji ar saviem grēkiem un Mani apgrūtināji ar saviem noziegumiem. 25 Es - Es tas esmu, kas izdzēšu
tavus noziegumus Manis paša dēļ un nepieminu tavus grēkus.
2
Kor 1:18-2218
Dievs mans liecinieks: mūsu jums dotais vārds nav bijis reizē jā un nē. 19 Jo Dieva Dēls Kristus Jēzus,
ko es un Silvāns un Timotejs esam jūsu vidū sludinājuši, nav bijis jā un nē,
bet Viņā ir bijis jā. 20 Jo, cik ir Dieva apsolīšanu, tās ir Viņā jā, tāpēc caur Viņu
mūsu āmen Dievam par godu. 21 Bet tas, kas stiprina mūs un jūs Kristū un kas mūs ir
svaidījis, ir Dievs; 22 Viņš mūs ir arī apzīmogojis un devis Gara ķīlu mūsu sirdīs.
Mk
2:1-121
Un pēc kādām dienām Viņš gāja atkal uz Kapernaumu, un ļaudis dzirdēja Viņu esam
namā. 2
Un daudzi sapulcējās, tā ka tiem pat durvju priekšā nebija vietas, un Viņš tiem
sludināja vārdu. 3
Un pie Viņa nāca ar triekas ķertu, ko četri nesa. 4 Un, kad tie nevarēja pie Viņa
klāt tikt ļaužu dēļ, tad tie atsedza jumtu tur, kur Viņš bija, un, uzplēsuši
to, nolaida gultu, kurā triekas ķertais gulēja. 5 Un, redzēdams viņu ticību,
Jēzus sacīja uz triekas ķerto: "Mans bērns, tavi grēki tev piedoti." 6 Bet tur bija kādi no rakstu
mācītājiem, tie sēdēja turpat un domāja savās sirdīs: 7 "Ko šis tā runā? Viņš
zaimo Dievu. Kas cits var grēkus piedot kā vienīgi Dievs?" 8 Un tūdaļ Jēzus Savā garā
nomanīja tos pie sevis pašiem tā domājam un uz tiem saka: "Kam jūs tā
domājat savās sirdīs? 9 Kas ir vieglāk - vai sacīt uz triekas ķerto: grēki tev ir
piedoti, - vai sacīt: celies, ņem savu gultu un staigā. 10 Bet lai jūs zinātu, ka
Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot." Viņš saka uz triekas
ķerto: 11
"Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej mājās." 12 Un tas tūdaļ cēlās un, gultu
paņēmis, aizgāja, visiem redzot, tā ka visi izbrīnījās un Dievu teica,
sacīdami: "To mēs nemūžam vēl neesam redzējuši."
Sprediķa audioieraksts
|
