Šī lapa ir izdrukāta no Rīgas Kristus evaņģēliski luteriskā draudze
Interneta adrese:
http://www.kristusdraudze.lelb.lv/?ct=agrasutrassprediki2010&fu=read&id=389
Mājaslapa
2010.11.21 13:18
Psalms 146:
Svētīgs, kas paļaujas uz To Kungu 1 Alelujā! Teici To Kungu, mana dvēsele! 2 Es slavēšu To Kungu, kamēr dzīvošu, es dziedāšu savam Dievam, kamēr vēl še būšu! 3 Nepaļaujieties uz dižciltīgajiem, uz cilvēku bērniem, kas taču nevar palīdzēt! 4 Kad gars iziet no miesas, tad viņi atgriežas pīšļos, un tai pašā brīdī viņu nodomi aiziet bojā. 5 Svētīgs tas, kura palīgs ir Jēkaba Dievs un kura cerība balstās uz To Kungu, viņa Dievu, 6 kas radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanī iekšā, kas paliek mūžīgi uzticīgs, 7 Viņš nes tiesu tiem, kas varas darbus cieš, un dod maizi izsalkušiem. Tas Kungs atsvabina cietumniekus. 8 Tas Kungs atdara acis aklajiem; Tas Kungs uzceļ nospiestos; Tas Kungs mīl taisnos. 9 Tas Kungs pasargā svešiniekus un bāreņus un uztur atraitnes, bet bezdievīgo gaitām Viņš neļauj izdoties. 10 Tas Kungs būs mūžīgi ķēniņš, Tavs Dievs, Ciāna, uz radu radiem! Alelujā!
Jes 63: 7
Es teikšu Tā Kunga žēlastību un Viņa slavas pilnos darbus, kā tas klājas, par visu, ko Tas Kungs mums darījis, un par visu labu, ko Viņš mums parādījis Israēla namam pēc Savas bagātās žēlastības un pēc Savas lielās apžēlošanas. 8 Jo Viņš sacīja: "Jūs tomēr esat Mana tauta, bērni, kas nepaliks neuzticami." Tā Viņš kļuva viņiem par glābēju. 9 Visās viņu bēdās Viņš bija ar tiem, un Viņa vaiga eņģelis tos izglāba. Savā mīlestībā un centienos viņus taupīt Viņš tos izglāba, Viņš tos atbalstīja un nesa uz Savām rokām jau kopš seniem laikiem. 10 Bet tie bija nepaklausīgi un apkaitināja Viņa Svēto Garu, tādēļ Viņš kļuva tiem par ienaidnieku un karoja pret viņiem. 11 Tad Viņa tauta atcerējās sen pagājušos laikus, tā pieminēja Mozu. Kur ir Tas, kas izveda no jūras Sava ganāmā pulka ganu? Kur ir Tas, kas viņa sirdī ielika Savu Svēto Garu? 12 Kas ar Savu vareno elkoni ņēma Mozu pie viņa labās rokas un to pavadīja? Kas pāršķēla jūru viņu priekšā, lai darītu Savu Vārdu mūžīgi slavenu? 13 Kas tos vadīja cauri dziļumiem kā zirgus ganībās, ka tie neklupa? 14 Kā ganāmu pulku, kas nokāpj ielejā, tā viņus izvadīja Tā Kunga Gars atpūtas un dusas vietā. Tā Tu vadīji Savu tautu, lai darītu slavenu Savu Vārdu. 15 Raugies no debesīm lejup un skaties šurp no Sava svētā godības mājokļa! Kur ir Tava bardzība un Tava vara? Tavas sirds trauksme un Tava žēlastība tomēr turas pret mani! 16 Tu taču patiesi esi mūsu Tēvs. Ābrahāms nekā nezina par mums, Israēls mūs nepazīst. Tu, Kungs, esi mūsu Tēvs, mūsu Pestītājs: jau no seniem laikiem tas ir Tavs vārds. 17 Kādēļ Tu, Kungs, mums ļāvi nomaldīties no Taviem ceļiem un nocietināji mūsu sirdis, ka Tevis vairs nebīstamies? Piegriezies mums atkal Savu kalpu dēļ, to cilšu dēļ, kas ir Tavs īpašums!
Rom 2: 1
Tāpēc tu, cilvēka bērns, ikviens, kas spried tiesu, ne ar ko nevari aizbildināties, jo, spriezdams tiesu par otru, tu tiesā pats sevi, jo, tiesātājs būdams, tu dari to pašu. 2 Bet mēs zinām, ka pār tiem, kas tā dara, nāk pelnītā Dieva tiesa. 3 Vai nu tu, cilvēks, kas spried tiesu pār tiem, kas tā dara, un pats dari to pašu, domā, ka izbēgsi Dieva sodam? 4 Jeb tu pārproti Viņa neizsmeļamo laipnību, pacietību un lēnību, nesajēgdams, ka Dieva laipnība tevi vada uz atgriešanos? 5 Ar savu apcietināto un neatgriezīgo sirdi tu sev pašam krāj sodu, kas nāks pār tevi dienā, kad parādīsies Dieva dusmība un Viņa taisnā tiesa. 6 Jo Viņš ikvienam atmaksās pēc viņa darbiem. 7 Tiem, kas neatlaidīgi dara labu un meklē godu un atzinību Dieva priekšā un to, kas neiznīkst, Viņš dos mūžīgu dzīvību. 8 Bet pār tiem, kas ir spītīgi un neklausa patiesībai, bet seko netaisnībai - dusmas un bardzība! 9 Mokas un izbailes ikvienai cilvēka dvēselei, kas dara ļaunu, jūdam visupirms un arī grieķim! 10 Gods, slava un labklājība ikvienam, kas dara labu, jūdam visupirms un arī grieķim! 11 Jo Dievs neuzlūko cilvēka vaigu.
Lk 13: 11
Un tur bija sieva, kurai astoņpadsmit gadus bija nespēka gars, tā ka viņa bija savilkta un nevarēja pilnīgi taisni atliekties. 12 Bet Jēzus, to ieraudzījis, piesauca viņu klāt un sacīja viņai: "Sieva, topi svabada no savas slimības!" 13 Pie tam Viņš tai uzlika Savas rokas, un tā tūliņ tapa taisna un slavēja Dievu.
Sprediķis teikts 11.18.1994 Mežaparka draudzē
Draudze dzied.
Žēlastība un miers lai ir jums visiem no Dieva mūsu Tēva un mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus. Āmen.
Uzklausi, kristīgā draudze, šīs dienas Dieva Vārdu, kas ir rakstīts Vēstulē ebrejiem 1. nodaļā, kur tā apustulis uz mums runā Dieva Vārdā:
Dievs vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem uz tēviem, šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur Dēlu, ko Viņš ir iecēlis par visu lietu mantinieku, caur ko Viņš arī pasauli radījis. Tas, būdams Viņa godības atspulgs un būtības attēls, nesdams visas lietas ar Savu spēcīgo vārdu un izpildījis šķīstīšanu no grēkiem, ir sēdies pie Majestātes labās rokas mūžībā. (Ebr. 1:1-3) Āmen.
Mēs Tevi lūdzam un piesaucam, Dievs Kungs, Svētais Gars, nāc, Tavā žēlastībā apgaismodams un Tavu svēto patiesību mums atvērdams, un viņā mūs stiprinādams, lai arī mēs paši būtu viņas apliecinātāji, jo Tavs vārds ir mūžīga patiesība. Āmen.
Dievs senos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem uz tēviem. Jā, patiesi, ka mēs skatāmies mūsu Svētajos Rakstos, mēs nepārtraukti redzam šo Dieva uzrunājumu Viņa tautai. Uzrunājumu dziļā nopietnībā, lielā laipnībā, bardzībā un tiesā. Un Dieva Vārds mums to ir saglabājis un tālāk devis no tēviem. Un vienmēr, kad mēs domājam par Dievu, kas uzrunā cilvēci, mēs domājam par šo krājumu, kurā ir sakopoti šie Viņa vārdi, kas reizē apsolījumi, reizē Viņa laipnība, reizē Viņa bardzība un reizē Viņa tiesa.
Bet Dieva valoda uz cilvēku neaprobežojas tikai ar to, ko mēs esam dzirdējuši caur praviešiem vai apustuļiem, vai arī mūsu Pestītāju, kas ir uzrunājuši ļaudis Dieva svētajā Vārdā. No sen dienām cilvēce un vērīgi, nopietni un dziļdomīgi cilvēki ir saklausījuši Dieva valodu arī tur, kur Viņš sevi parāda cilvēkiem dabā, kas ir visapkārt ap mums, viņas parādībās un viņas izpausmēs, viņas skaistumā, viņas sakarībā. Tāpat Viņš sevi apliecinājis tur, kur cilvēki tiek pārsteigti ar liktenīgiem notikumiem, ar liktenīgām norisām, kas pārsteidz un satricina, rada cilvēcei pavisam citādus un īpatus apstākļus nekā tie, kādi ir bijuši parasti.
Dievs runā daudz un daudzkārtīgi, un mēs klausāmies un ieklausāmies Viņa valodā. Un šī valoda kādreiz ir tā, kas cilvēkus tik ļoti arī skar, sevišķi tur, kur mēs vērojam arī savu pašu cilvēku dzīvi viņas notikumos un norisās. Tanīs lietās, kas mūs kādreiz ļoti sāpīgi skar, lietās, kas mūs skar un pārsteidz ar kādu neparastību, lietās, kurās mēs redzam norisināmies pasaulē notikumus. Lielie šīs pasaules satricinājumi, kuros cilvēki apmulst šausmās, bailēs, bēdās vai izbrīnā. Nav sen atpakaļ tas notikums, kas tik dziļi satricināja un tik dziļi cilvēkus satrieca, ka mēs dabūjām piedzīvot un visi līdzi just – kāds ārkārtīgs Dieva darba izpaudums, Dieva prāta izpaudums. Ka Viņš lika vienā mirklī jūras dzelmē aiziet bojā daudziem simtiem cilvēku. Un mēs palikām jautādami, kāpēc tas ir tā. Ko tas nozīmē? Kāpēc šie notikumi? Kāpēc šie drausmīgie, šie sāpju pilnie, šie ārkārtīgie notikumi, kas tik sāpīgi skar ne tikai tos, kas tur bija skarti, un viņu piederīgos, bet arī katru jūtīgo cilvēka sirdi?
Šodien, mīļā draudze, mēs svinam kādu ļoti ievērojamu dienu. Mums jāliek šis vārds ar īpašu pasvītrojumu, mēs svinam ļoti ievērojamu dienu. Tā ir mūsu valsts neatkarības, mūsu tautas brīvības tapšanas diena. Aizgājušie gadu desmiti no tā notikuma nav izmainījuši neko šī notikuma nozīmīgumā, lielumā un svarīgumā. Taisni otrādi, kad mēs vairāk un vairāk skatāmies atpakaļ, kad mēs vairāk un vairāk salīdzinām lietas, kas toreiz ir notikušas, kas mūsu tautu no nebūtības izcēla un pacēla par patstāvīgu un brīvu tautu – šie notikumi arvien vairāk iegūst brīnuma, Dieva ārkārtīgā darba raksturu un nozīmi. Nav jābūt bijušiem aculieciniekiem, kas bija to piedzīvojuši paši. To nav vairs daudz palicis mūsu tautā, paaudzes ir nomainījušās. Bet grāmatas un raksti, un cilvēku atmiņas ir saglabājušas tos notikumus, kas toreiz norisinājās tanī drūmajā novembra dienā, kas bija tikpat pelēka un drūma kā šodiena, un tanī pašā laikā, kurai gāja līdzi kāds neparasts, ārkārtīgs, dievišķīgs izkārtojums.
Kas bija noticis? Bija sapulcējušies cilvēki no mūsu tautas vienkopus un nolēmuši paziņot latviešu tautai, kas bija nomāktībā visos viņas novados, un visai pasaulei, ka šeit top kāda jauna valsts, kas nekad nebija vēl bijusi pasaulē, par kuru brīnījās un teica, ka tas ir pārpratums, jo neviens prātīgs politiķis, valsts gudrinieks nevarētu iedomāties, ka kaut kāds tāds veidojums var būt. Kas notika? Šai valstij nebij pēdas zemes, nebij, kur nostāties, visapkārt bija sveši karapulki, kas tīkoja turēt un paturēt, un nomākt, cīnīdamies savā starpā vieni ar otriem, kas šo pašu veidojumu spieda un nomāca līdz iznīcības robežai. Šī valsts bij beidzot tikai uz jūras kuģī palikusi. Un trīskārt vēl par jaunu tika atkarota un veidota.
Visos laikos ir cilvēki, kas, tā sakot, ar gaišu vai asu, vai skaidru skatu un prātu, kā viņi paši to saka, redz notikumus, kā viņi risinās. Arī toreiz tādi bij, un arī tie toreiz teica, šie gudrie asā, skaidrā prāta cilvēki teica – tas nevar būt, tas nevar būt, nekas nebūs, nekas nevarēs pastāvēt. Un mēs piedzīvojam to, ka no šī „nekas”, no šīs nebūtības un neiespējamības kāda roka izcēla mūsu tautu ārā. Pretī visiem tiem spēkiem, kas stāvēja pretī ar pārspēku, varu un viltu, un ieročiem. Vai mēs varam to izskaidrot? Mēs varam gan daudzas lietas mēģināt redzēt, kā viņas ir notikušas, bet izskaidrot mēs to nespējam. Tas ir no tā Kunga, un tas ir brīnums mūsu acīs. Dievs senos laikos daudzkārt un dažādi ir runājis. Dievs ir runājis uz mūsu tautu viņas liktenīgumā.
Un tas, ko mēs atceramies nesen. Piecdesmit gadus mūsu tauta bija nomākta, un viņas nāves spriedums bija viņai acu priekšā jau likts. Un nelīdzēja nekādas domas un padoma meklējumi – meklēt, kuri varenie būs tie, kas mums palīdzēs, kuri varenie būs tie, kas mūs izraus no šiem nāves apkampieniem. Tādu vareno nebija, viņi netapa, viņi netapa. Un vienā brīdī šie nāves apkampieni paši atšļuka. Tas ir no tā Kunga, un tas ir brīnums mūsu acīs. Mēs nevaram citu ko teikt, mēs nedrīkstam citu ko sacīt, ja mēs vēl mēģinām atrast cilvēku nopelnus vai gudrību – jā, cilvēki ir ko darījuši, bet darbs un piepildījums ir Dieva svētajā padomā.
Bet šim Vārdam, šim Dieva Vārdam ir tālāks turpinājums, mīļā draudze. Dieva Vārdam ir turpinājums tālāk, kas saka – šinīs pēdējās dienās Viņš ir runājis uz mums caur Dēlu. Mūsu dzimtene un mūsu tauta stāv izpostīta, sadragāta, sabradāta. Mēs daudzkārt nopūšamies par to, kas ir ap mums, un ne bez iemesla – redzēdami to izpostījumu, kas ir noticis ne tikai pie mūriem, ne tikai pie ārējām lietām, bet pie iekšējā cilvēka, pie cilvēku rakstura un dabas. Mēs redzam, cik daudz šīs nāves skavas ir atstājušas vēl savas nāvējošās zīmes mūsu tautas dvēselē. Un tagad uz mums runā Viņa Dēls, un tagad mūsu skats vēršas uz Viņu. Tagad mūsu skats vēršas uz to, kas ir ar Tēvu vienāds būtībā. Un tur, kur Tēva roka ir rāvusi mūs no asins plūdiem un uguns liesmām, tur Viņa Dēla roka mūs rauj ārā no nāves un no grēka varas.
Šis laiks, šī diena un šīs dienas, kas tagad ir mūsu priekšā, mīļā draudze, ir mūsu tautai mūsu Pestītāja Jēzus Kristus dienas. Mēs nedrīkstam to neredzēt, mēs nedrīkstam apmulst priekā, ka mēs esam brīvi. Mēs nedrīkstam sev glaimot, ka mums nu ir labi un ka mēs ko spējam, un mēs kaut kas esam. Mēs noliecamies Dieva priekšā ne tikai pateicībā par Viņa brīnumiem, bet noliecamies Viņa priekšā ar salauztu un sāpošu sirdi savu grēku dēļ, līdzi darbodamies vēl visam tam, kas savā laikā kā grēks šeit bija iedēstīts. Šinī pēdējā laikā, kā Dieva Vārds saka, Viņš mūs uzrunā ar savu Dēlu. Mēs mēdzam runāt mūsu tagadējās dienās un laikā par kādu jauncelšanu, par tautas dzīves atjaunošanu, par labklājības un gaismas ceļu, [pa] kādu tautai ir jāiet. Tas viss ir labi un pareizi, un tā tam ir jābūt. Bet šis ceļš nav pie mums pašiem, šis ceļš ir pie Tā, kas pats ir teicis – Es esmu ceļš, Es esmu gaisma, Es esmu dzīvība. Tas ir tas, ar ko Dievs mūs tagad uzrunā.
Un, šos svētkus svinot un svētījot, mēs reizē skatāmies atpakaļ ar godbijību un izbrīnu, un pateicību uz to, cik varenas lietas ir Dievs pie mums darījis savā žēlastībā. Un mēs skatāmies ar cerību, ar drosmi uz priekšu, uz mūsu Pestītāju, pie kura ir dzīvības avots un spēks atjaunot, atdzīvināt, par jaunu atkal iedēstīt tikumā, ticībā, krietnumā un patiesībā. Un tas ir tas, uz ko šī diena mūs aicina un skubina, un tas ir tas, ar ko mēs savā tautā piepildīsim un mums ir jāpiepilda Viņa svētais prāts pie mums, pateicībā par to, ko mēs esam no Viņa žēlastībā saņēmuši. Āmen.
Lūgsim Dievu. Visusvētais, mūžīgais Dievs, mīļais Debesu Tēvs, mēs Tev pienesam no sirds pateicību un slavu, ka Tu mūs lieci to saprast, kādas lielas lietas Tu esi darījis – kā Tu esi apžēlojies pār mūsu tautu, mūsu dzimteni, kā Tu esi viņu glābis un pestījis no acīmredzamas bojāejas un izpostījuma, kā Tu esi bijis glābējs tur, kur cilvēku padoms bij beidzies un kur cilvēku cerība bij izsīkusi – tur Tavas rokas, Tavs spēks darīja brīnumus.
Mēs pateicam Tev, un mēs lūdzam Tevi, lieci mums to vienmēr paglabāt pateicīgā sirdī, neaizmirst visu Tavu labdarību, piederēt Tev vienmēr par jaunu un visā savā kalpošanā un dzīvē Tava mīļā Dēla īstenajiem mācekļiem būt.
Mēs Tevi lūdzam, svētī, ka mūsu tauta kļūtu tā, ko mēdz teikt – “Dieva tauta”, ka tāpat kā tas kādreiz sendienās bija, ka viss Tava svētā prāta svētīšanā, Tava vārda cienīšanā, tikuma kopšanā un krietnumā mēs Tevi pagodinām. Mēs Tevi lūdzam, mīļais Tēvs, Tavās mīļās Tēva rokās un svētajā ziņā paturi mūsu mīļo dzimteni Latviju. Sargi un pasargi viņu no visām briesmām, posta, nelaimes, piemeklējumiem. Novērs visus draudus, kas var nākt no ārpuses. Savaldi visus tos sātanisma, bezdievības un nešķīstības plūdus, kas lauztin laužas uz mūsu tautu, lai samaitātu un postītu. Mēs Tevi lūdzam, svētī mūsu valsts vadību, svētī mūsu valsts prezidentu, svētī mūsu valsts vadību un Saeimu, dodi gudrības garu un dodi dievbijības sirdi tiem, kas likumus lemj un tautu vada, lai viss notiktu Tavam godam un līdzi Tavas valstības celšanai.
Mēs Tevi lūdzam par mūsu mīļo garīgo māti, par mūsu baznīcu, mūsu mīļo evaņģēlisko luterisko baznīcu. Svētī Tu viņu, pacel Tu viņu arī no viņas izpostījuma, kas bija nācis šajos grūtajos laikos, un svētī viņas darbu. Svētī mūsu baznīcas virsganu, mūsu mīļo arhibīskapu Jāni Vanagu, svētī Konsistoriju un visas draudzes, un visus ganus, un draudzes locekļus un darbiniekus.
Svētī šo draudzi un svētī, ka Tavi dieva nami tiktu atjaunoti un atjaunoti tiktu ticības dzīves spožumā un krietnumā.
Mēs lūdzam Tavu žēlastību par bērnu audzināšanu kristīgā garā un skolā, kurās tiktu mācīti Tava svētā patiesība un vadīti tikumā un krietnumā.
Mēs lūdzam par visiem tiem, kas ir piemeklējumā, grūtumā, pacietībā, bēdās, nelaimēs un postā, kas ir pārbaudās un paciešanās, kas ir šaubās un izmisumā, neziņā un maldos, kas ir slimības sāpēs un sirgumā, vecuma vārgumā un nespēkā, nāves paēnā. Un mēs lūdzam, ka tad, kad mūsu dienu mērs būs pilns un visas lietas būs jāatstāj, ka mēs drīkstētu būt Tavā apžēloto pulkā, lai Tevi teiktu un slavētu mūžīgi par Tavu žēlastību, kas ir dārgāka par dzīvību un kas ir spēcīgāka par nāvi. Paklausi mūs un aizstāvi mūs pie Tēva, kā Tu mums to esi solījis.
Draudze dzied: Kungs Jēzu Krist, Tu Kungs un Dievs, Tu Kungs un Dievs, paklausi, ko mēs lūdzamies. Āmen.
Mīļā draudze, esmu spiests sacīt tev kādus vārdus kādā apmulsinājumā, kas mani personīgi skar un ļoti, ļoti sarūgtina. Avīzē parādījusies kāda ziņa, ka kāda jauna organizācija, kāda partija, kas šodien veidojās Jelgavā, mani ir ietilpinājusi savā pulkā un ierādījusi man kaut kādus uzdevumus. Varu jums pateikt tikai vienu lietu – šī ziņa ir pilnīgi meli un sadomājumi, kuriem nav nekāda sakara un kur es neesmu devis nekādu ne piekrišanu, ne arī līdzdaļu, ne arī taisos tādu dot.
Šo pārpratumu, kas mani ļoti dziļi sarūgtina un ļoti dziļi skar, es atsaucu ar visu savu, var teikt, sašutumu un ar visu sarūgtinājumu un lūdzu draudzi arī šīm valodām, lai viņas arī būtu iespiestā veidā, jo iespiestās ziņas, sauktās intervijas, kādreiz kādas tiek iespiestas, pa lielākai daļai vienmēr ir pilnīgi aplamas un nesaietās nekādā veidā ar patiesību.
Ieraksts apraujas