Šī lapa ir izdrukāta no Rīgas Kristus evaņģēliski luteriskā draudze
Interneta adrese:
http://www.kristusdraudze.lelb.lv/?ct=janassprediki2011&fu=read&id=711
Mājaslapa
2012.08.17 20:48
Exodus 16:2–4, 9–15
2 Un visa Israēla bērnu draudze kurnēja pret Mozu un Āronu tuksnesī.
3 Israēla bērni teica viņiem: "Kaut Tā Kunga roka būtu
likusi mums mirt Ēģiptes zemē, kad mēs vēl mitām pie gaļas podiem un mums bija
maizes papilnam, ko ēst; jo jūs mūs esat izveduši šai tuksnesī, lai visa
draudze mirtu badā."
4 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Redzi, Es likšu maizei
līt no debesīm; un tauta lai iziet un ik dienas salasa dienas tiesu, lai Es
viņu pārbaudu, vai tā rīkosies pēc Manas pavēles vai ne.
9 Un Mozus sacīja Āronam: "Saki visai Israēla bērnu
draudzei: tuvojieties Tam Kungam, jo Viņš ir dzirdējis jūsu kurnēšanu."
10 Un notika, kamēr Ārons vēl uzrunāja Israēla bērnu
draudzi, tie pagriezās pret tuksnesi, un redzi, Tā Kunga godība kļuva redzama
mākonī.
11 Un Tas Kungs runāja uz Mozu:
12 "Es esmu dzirdējis Israēla bērnu kurnēšanu. Runā uz
tiem un saki: ap vakara laiku jūs ēdīsit gaļu, bet no rīta Es jums došu ēst
maizi, lai jūs atzīstat, ka Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs."
13 Un vakarā pacēlās paipalas un apsedza nometni, bet no
rīta visapkārt nometnei bija rasa.
14 Kad rasas kārta sāka nozust, tad redzi, tuksnesī bija
smalka zvīņveidīga viela, tik smalka kā sarma virs zemes.
15 Kad Israēla bērni to ieraudzīja, tie sacīja cits citam:
"Man hu - kas tas ir?" Jo tie nezināja, kas tas bija. Un Mozus viņiem
sacīja: "Šī ir tā maize, ko Tas Kungs jums ir devis par barību.
Psalm 78:23–29
23 Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšā un atvēra debesu
durvis,
24 lika mannai līt uz viņiem, ko ēst, un deva viņiem debesu
labību.
25 Eņģeļu maizi ēda cilvēks, Viņš tiem sūtīja barības
papilnam.
26 Viņš lika austriņam celties debesu ārēs un atveda ar Savu
spēku dienvidu vēju,
27 un birdināja uz viņiem gaļu kā putekļus un spārnainus
putnus kā jūras smiltis.
28 Viņš lika tiem krist viņu nometnes vidū, visapkārt viņu
mājokļiem.
29 Viņi ēda un pieēdās, Viņš deva tiem to, ko viņi kāroja,
Ephesians 4:1–16
1 Tad nu, važās slēgts sava Kunga dēļ, es jūs mudinu:
dzīvojiet tā, kā to prasa jūsu aicinājuma cieņa,
2 visā pazemībā, lēnībā un pacietībā, cits citu panesdami
mīlestībā,
3 cenzdamies uzturēt Gara vienību ar miera saiti:
4 viena miesa, viens Gars - jo vienai cerībai jūs savā
aicinājumā esat aicināti -,
5 viens Kungs, viena ticība, viena kristība;
6 viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un
iekš visiem.
7 Bet ikvienam no mums piešķirta žēlastība tādā mērā, kādā
to Kristus mums ir dāvinājis.
8 Tāpēc ir sacīts: uzkāpis augstumā, Viņš saņēmis gūstekņus,
devis dāvanas cilvēkiem. -
9 Uzkāpis - ko citu gan tas nozīmē, ja ne to, ka Viņš arī
nokāpis šīs pasaules zemajās vietās?
10 Bet Tas, kas nokāpis, ir tas pats, kas (pēc tam) uzkāpis
augstāk par visām debesīm, lai visu piepildītu.
11 Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par
praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem,
12 lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai
par stiprinājumu,
13 līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā
un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru.
14 Tad mēs vairs nebūsim mazgadīgi bērni, kas cilvēku viltus
spēlē, viņu viltīgas rīcības piekrāpti, tiek šurpu turpu svaidīti, padodamies
katram mācības vējam.
15 Bet patiesi būdami mīlestībā, visās lietās pieaugsim
Viņā, kas ir mūsu galva, proti, Kristus.
16 Viņā visa miesa, kopā saturēta un visādām palīgsaitēm
vienota, pastāvīgi aug pēc tām spējām, kas katrai viņas daļai dotas, kļūdama
aizvien pilnīgāka mīlestībā.
John 6:24–35
24 Kad nu ļaudis noprata, ka ne Jēzus, ne Viņa mācekļi nav vairs tur, tie
iekāpa laivās un aizbrauca uz Kapernaumu, meklēdami Jēzu.
25 Un, atraduši Viņu otrā malā, tie Viņam sacīja:
"Rabi, kad Tu esi atnācis šurp?"
26 Jēzus viņiem atbildēja: "Patiesi, patiesi Es jums
saku: jūs Mani meklējat nevis tāpēc, ka esat redzējuši zīmes, bet ka esat
baudījuši no maizēm un paēduši.
27 Uzņemiet sevī nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas
paliek mūžīgai dzīvībai, kuru jums dos Cilvēka Dēls, jo Dievs Tēvs Viņu ir
apzīmogojis."
28 Tad tie Viņam sacīja: "Ko lai darām, lai mums būtu
daļa pie Dieva darbiem?"
29 Jēzus atbildēja viņiem: "Tas ir Dieva darbs, ka jūs
ticat Tam, ko Viņš ir sūtījis."
30 Tad tie sacīja Viņam: "Kādu zīmi Tu rādi, lai mēs,
to redzēdami, Tev ticam? Ko Tu darīsi?
31 Mūsu tēvi mannu ir ēduši tuksnesī, kā ir rakstīts: Viņš
tiem ir devis ēst maizi no debesīm."
32 Jēzus viņiem sacīja: "Patiesi, patiesi Es jums saku:
nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet Mans Tēvs jums dod īsto maizi
no debesīm:
33 jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod
dzīvību."
34 Tie Viņam sacīja: "Kungs, dod mums vienmēr šo
maizi!"
35 Jēzus sacīja viņiem: "ES ESMU dzīvības maize. Kas
pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.
Žēlastība jums un miers, no Dieva mūsu Tēva un no Kunga Jēzus Kristus.
Es esmu dzīvības maize; kas pie manis nām, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.
Pirms dažām nedēļām biju Īslandē, tieši Jāņu laikā, kad saule neriet, un gaiss ir skanīgs un dzidrs. Tas gan nebija tāds izpriecas brauciens, bet amata darbs: bijām sabraukuši no vairākām Eiropas luterāņu baznīcām, arī no Latvijas Ev-lut baznīcas ārpus Latvijas arhibīskaps Elmārs Rozītis bija klāt. Iemesls bija tāds, ka Īslandes luterāņu baznīca bija ievēlējusi jaunu bīskapu, un mēs bijām klāt, lai asistētu jaunās bīskapes, Agneses Sigurdadotiras konsekrācijā. Protams, ka tas bija bezgala skaists un pacilājošs pasākums, bet ne par to iet runa. Man bija iespēja vienā no oficiāliem pasākumiem parunāties ar Grēnlandes bīskapi, Sofiju Pētersoni, un varēju ar viņu pārbaudīt vienu stāstu, kuŗu man pirms daudziem gadiem kāds Bībeles pētnieks bija stāstījis. Stāsts bija tāds: kad Bībeli tulkoja Grēnlandes valodā, kas ir faktiski viena no Eskimosu vai Inuitu valodām, radās problēma ar vienu no svēto rakstu pamata jēdzieniem: Kristus kā Dieva jērs. Nelaime tāda: Grēnlandes iedzīvotāji nekad mūža nebija jēru redzējuši, un šis vārds viņiem pilnīgi nekā neizsacīja. Lai varētu viņiem darīt skaidru šo bildi, Grēnlandes valodā Dieva Jērs kļuva par Dieva roni, jo tas, protams, bija dzīvnieks, kuru viņi pazina un kuŗš arī tiek upurēts, lai paši grēnlandieši varētu izdzīvot. Un man par lielu prieku bīskape Petersone arī apstiprināja, ka tas tiešām tā bija.
Kāpēc šis stāsts, ja šodien mums tekstos neiet runa ne par jēriem, ne par roņiem? šodien mums protams, dominē maizes tēma. Israela bērnu draudze tuksnesī kurn, jo viņam nav ko ēst; bada krīze viņos izsauc ticības krīzi, un viņi sāk apšaubīt gan Mozus vadību, gan došanos projām no Ēģiptes, kur – lai gan nebrīvē, bet tomēr viņiem bija iespējams dzīvot, un nebaidīties no bada nāves. Bet Dievs uzklausa savu tautu, apmierina vajadzības, apgādājot dāsni gan ar paipalām, gan ar man hu, mannu – oriģinālo debess mannu, maizi, kuŗa vārda tiešā nozīmē bija dzīvības maize, bez kuŗas Israela draudzes bērni būtu tuksnesi nomiruši badā.
Un evaņģēlijs mums stāsta, ka Jēzus sevi nosauc par dzīvības maizi; maizi, kas apmierina ne tik daudz mūsu miesiskās vajadzības, mūsu ēstgribu, bet kas daudz dziļākā nozīmē apmierina mūsu izsalkušās dvēseles, mūsu izslāpušas sirdis. Šī Kristus maize ir tā, kas netikai tur mūs pie dzīvības šeit, bet sniedz mums mūžīgo dzīvību.
Bet ko tas tiešām nozīmē? Kā var Jēzus Kristus, Dievs un Cilvēks, kas īsu brīdi dzīvoja zemes virsū pirms nu jau 2000 gadiem, mums dot miesai, dvēselei, sirdij un garam barību, un kāpēc tas mūs ved mūžīgā dzīvībā? Daļēji, neapšaubāmi, tā ir bilde, alegorija, kaut kas tāds mistisks, ko saprotam tieši arī ar dvēseli un garu, un ko nevaram īsti ar vārdiem un racionāliem argumentiem izskaidrot. Tas nenozīmē to, ka tas nav patiesi vai īsti; daudzus dzīves visdziļākos pārdzīvojumus nevaram vārdiem izskaidrot – tā patiesību ko mums pauž kāda mūzika, glezna vai vienkārši saulriets virs jūŗas nav vārdiem atstāstāma, bet drīzāk mūsu dvēseļu dzīles izjūtama un apjaušama. Tāpat Dieva žēlastība un mīlestība, kas mūs caur Jēzu Kristu, dzīvības maizi, baro ikdienas tikpat dāsni kā ar man hu tuksnesī, ir pārāk dziļas un augstas, lai mēs, cilvēku bērni, varētu tos pilnībā izprast un melns uz balta atstāstīt.
Bet ko mēs varām skaidri teikt ir tas, ka ir veidi, kuŗos pilnīgi konkrēti zinām, ka Jēzus Kristus mūs baro. Pirmkārt, caur lūgšanām – vai nu tad, kad mēs lūdzam, un mums tiek atbildēts; vai arī tad, kad klusumā un padevībā klausāmies Dievā, tad ikviens no mums var teikt – jā, caur šo lūgšanu, šo saskarsmi ar Dievu esmu stiprināts un atsvaidzināts.
Otrkārt, lasot Dieva vārdu, Bībeli, klausoties Dieva vārdu paustu sprediķī, tiekam ik reizes baroti un audzināti, jo arī tad mēs sastopamies ar Kristu. Mārtiņš Luters teica, ka Bībele ir Jēzus šūpulis, ka tur mēs atrodam viņu guļam; un caur svētajiem rakstiem mēs tiešām augam un pieaaugam ticībā un pilnveidojamies kā cilvēki, kā Dieva bērni – ne vairs mazgadīgi, kā saka Pāvils vēstulē efeziešiem, bet pieauguši, vienoti mīlestībā, kopā saturēti Kristū.
Treškārt, mēs tiekam gan burtiski, gan simboliski, baroti ik reizes nākot pie dievgalda, kur mūsu Kungs pats mums sevi dāvina maizē un vīnā. Ne jau tā, ka mazā maizīte, un mute vīna mūs miesisku pabaro: bet tas, ka nākam visi kopā, pulcējamies pie altāŗa, visi svētie grēcinieki kopā, un – kā bieži dziedam – Jēzus nāk pie mums iekšā. Šie vārdi var šķist pat mazliet neveikli: bet viņi izsaka patiesību. Mēs – luterāņi – ticām, ka šajā sv Vakarēdiena Kungs Kristus tiešām ir klāt; ka baudot maizi un vīnu, patiešām baudām Kristus miesu un asinis, kuŗas Vinš, Dieva Jērs, par mums ir upurējis. Un tā ir vispilnīgākā, visaptverošākā, vissātīgākā maize jebkuŗam Dieva bērnam.
Angļu dzejnieks, Džons Betdžemans, savā Ziemsvētku dzejolī saka, ka nekas nesalīdzinas ar vienu vienīgu patiesību: ka Dievs bija cilvēks Palestīnā, un dzīvo šodien, maizē un vīnā.
Can
with this single Truth compare -
That God was man in Palestine
And lives today in Bread and Wine.
Un tas mūs atved atpakaļ pie Grēnlandes, un pie grūtībām ar Bībeles tulkojumiem citās valodās un kultūrās. Ja šī ir vienīgā, svarīgākā Patiesība, tad ir neiedomājami svarīgi, ka ikviens kristīgais cilvēks to tiešām saprot. Mums, latviešiem, un vispār Eiropā, arābu zemēs utt, tas, ka maize ir nepieciešama, ir pats par sevi saprotami. Bet ir daudz kultūru, kurās maize neieņem tādu pašu, gandrīz svētu vietu tautas apziņā. Ķīnā vispār maizi nepazīst – ja vienīgi rietumu cilvēki nav to ieveduši! Tāpat daudzās Āfrikas zemēs.... Tā teikt šiem cilvēkiem, ka Kristus ir dzīvības maize itkā varētu viņus mulsināt, ja viņi nesaprot – kas tā maize tāda ir, un kāpēc tā ir nepieciešama cilvēka uztura sastāvdaļa. Pirms gadiem biju klāt starptautiskā dievkalpojumā, kur tieši šī bija tēma: un katrs bija aicināts ņemt līdz savu maizi, lai noliktu pie altāra. Un tā arī bija: tie no Ķīnas, Japānas un Indonēzijas, piemēram, nesa nevis maizes klaipus, bet rīsus!
Bet arī tur, kur
maize nav galvenais, kas cilvēkus tur pie dzīvības, ir skaidrs, ka cilvēki ir
sapratuši un izjutuši to, ka Jēzus Kristus viņiem ir garīgi nepieciešams.
Varbūt, ka tā ir vēl viena Bībeles mistērija, ka pa spīti tam, ka šī grāmata
rakstīta pirms daudziem gadu simtiem un tūkstošiem, citos, mums svešos kultūras
apstākļos, ar vārdiem kuŗus bieži vien tikai miglaini saprotam, tomēr tas ir
Dieva vārds, un mēs jūtam dvēseles dzīlēs, dziļāk vēl nekā tas, kas rakstīts
melns uz balta, ka te mēs sastopamies ar dzīves īsto nozīmi un pamatu. Te mēs
saredzam, kā nu katrs mēs esam spējīgi un gatavi, Kristus
diženuma pilnības mēru.
Un šo Bībeli rokās paņēmuši, ar lūgšanām Dieva priekšā stāvot, un ap Dieva galdu pulcēti, mēs tiekam pabaroti tā, ka mums nesalks un neslāps ne mūžam.