Mājaslapa
2013.04.04 10:45
Kad paiet Lieldienas, atsākas mazās dienas. Lai arī valstīs, kuras joprojām apgalvo, ka ir kristīgas, ka desmit baušļi nav nekādas blēņas, vajadzētu būt mazliet citādi. Vajadzētu būt tā, ka ar katrām Lieldienām lielo dienu skaits cilvēku dzīvē pieaug, bet mazo dienu viņu gaitā paliek mazāk.
Tad būtu zināms, ka arī Eiropā Lieldienas joprojām ir pestīšanas notikums, nevis vien ierasts ciklisks rituāls, kura sevišķo vērtību nosaka dažas no darba brīvas dienas. Bet «konklāvā kardināli skatījās pēc baznīcas resursa citā pasaules malā, kur vairāk resursa, vairāk jaunu cilvēku un vairāk prieka baznīcā», konferencē (14.–16.03., Rīga) Ticība 21. gadsimtā. Jaunā antropoloģija trešajam gadu tūkstotim teica arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs.
Katoļu arhibīskapu papildināja luterāņu arhibīskaps Jānis Vanags, sacīdams, ka izaicinājums ticībai lielā mērā ir antropoloģisks. Šajā ziņā Eiropa atrodas liela izaicinājuma priekšā. Viens no šī izaicinājuma aspektiem esot: ticēšana bez piederēšanas. Proti – pats varu definēt sev Dievu un attiecības ar Dievu. Pieķēru sevi, ka tas kaut kādā mērā ir mans variants. Tātad – mani no ticības šķir kas līdzīgs lepnībai. Tiesa, man vēl nav būtisks arhibīskapa Vanaga par laikmetīgu aktualizētais jautājums: «Dievs, jā, bet kāpēc Kristus?» Vai tad šajā pestīšanas notikumā, ko sauc par Kristu, patlaban svarīgākais ir tas, bija vai nebija viņš precējies; vai viņa tēvs bija Jāzeps vai Romas kareivis Pandira; vai viņš bija brīnumdaris vai talantīgs politiķis, kurš labi redzēja, kas var iznākt (un iznāca) no kokteiļa, kurā sajauktas Jeruzālemes finanšu spekulācijas, zelotu terorisms, levitu greznība, okupācijas režīms…? Tas tagad, kā, atsaucoties uz P. Bergeru, teica Vanaga kungs, ir viela «baumām par eņģeļiem». Kristus laicīgā biogrāfija vairs nespēj būtiski ietekmēt Kristus (kristietības) garīgo vēsturisko biogrāfiju.
Taču, jo vairāk cilvēki vēlēsies pastāvēt bez transcendences, jo mīļākas tiem būs viņu mazās dienas, jo vairāk lielās dienas, kas prasa piederību, atbildību vai upuri, šķitīs apgrūtinājums. Jo vairāk tie pieķersies baumām par eņģeļiem. Un tad savu vēlmi ticēt Dievam, kas mērīts tikai ar viņu es mēru, tie attaisnos ar baznīcas iekšējiem grēkiem. Tie prasīs no šī Kristus ķermeņa (baznīcas) pilnību, sevišķi nedomājot par to, ka paši pārstāv ne jau kādu cilvēcisku tīrību, kādu ideju, kura respektē nezināmo vai augstāko, bet savas mazo dienu Eiropas grēku. Runādami par pasaules galu daudz vairāk nekā par Lieldienām, tie gaidīs no baznīcas apliecinājumu caur brīnumu. Pūlis no baznīcas gaidīs pielāgošanos. Un baznīca, kā allaž, svārstīsies starp kultūras ceļu un pielāgošanos.
Nez vai patlaban var teikt, ka baznīca Eiropā ir atradusi «pareizo attieksmi pret moderno pasauli, pret pasauli, kura veicina «Dieva nāves kultūru» (A. M. Jerumanis). No visām tām modernās pasaules īpatnībām, ko priesteris Jerumanis minēja kā traucēkli patiesas kristietības caurstrāvotai inkulturācijai, es izceltu divas: arvien vājāki morālie resursi, lai atbildētu lieliem izaicinājumiem; sabiedrībā trūkst cerību rezerves. Kā citādi uzkrāt morālos resursus un cerību rezerves, ja necensties padarīt sevis paša mazās dienas par sevis paša lielajām?
Turklāt, ja trūkst morālo resursu, ir grūti saprast, piemēram, profesores Baibas Brūderes konferencē citēto bīskapu Boļeslavu Sloskānu. Ne katrs tā mocīts padomju cietumos kā viņš. Tomēr bīskaps raksta: «Cietums ir vislielākais un skaistākais manas iekšējās dzīves notikums. Esmu laimīgs. Jo tagad esmu spējīgs mīlēt visus cilvēkus. Arī tos, kas mīlestību nav pelnījuši. Es lūdzu jūs neļauties atriebībai, jo tad jūs nebūsiet kristieši, bet atkritēji.» Ja mums par maz spējas atbildēt lieliem izaicinājumiem, ja katru dienu mums gribas vērtēt bez samēra ar lielumu, tad grūti cerēt, ka valsts var būt mums svarīgāka par savu paša mazumu. Vai ka mēs patiesi pārrausim arhibīskapa Stankeviča Lieldienās pieminēto «nepiedošanas riņķi». Tad nav nekādas garantijas, ka, sastapuši kādu nopietnāku izaicinājumu, mēs neatgriezīsimies pie jau pieredzēta absurda. Igaunis Lauri Vahtre grāmatā Absurda impērija uzskata: «Pret absurdu arī pats Dievs ir bezspēcīgs.
http://nra.lv/viedokli/viktors-avotins/92113-lielas-un-mazas-dienas.htm