Izdrukāt 

Sadraudzības dienas Gančauskās

Netālu no Siguldas un skaistās upes Gaujas, meža ielokā ir ierīkota brīnišķīga kristīgo nometņu vieta, kur šogad bijām arī mēs – lielie un mazie no mūsu draudzes. Kopā ar citiem dažādu svētdienas skolu bērniem un jauniešiem bijām skaitā pāri par simts cilvēku.

Pa ceļam apstājāmies Turaidas baznīcā, kur notika atklāšanas dievkalpojums. Šīs nometnes moto - „Debesis ir tuvu klāt”, kas ir pazīstamas dziesmas vārdi, un man (ceru, arī citiem) piecu dienu laikā atklājās kāda īpaša, iepriekš nesatikta  apjausma  par tēmu, kurā ieslēpies lielākais no noslēpumiem…

Visas nedēļas garumā mēģinājām uzzināt, kāda ir debesu valstība – gan nojaušamā, neizdibināmā, gan tā, ko ticīgajiem ļauts piedzīvot jau šeit – virs zemes. Sarunās, meklējot atbildes Rakstos, pētījām, kāda tā ir un kāds ir debesu valstības lielais valdnieks. Uzzinājām, ka bērniem jau ir dots par to zināt un tā arī bija – tieši no bērnu mutes bija labākās atbildes, tiešākie jautājumi. Kur un ar kā palīdzību ir iespējams kļūt par Debesu valstības pilsoņiem. Mums tika atklāts, ka vārdu DIEVKALPOJUMS varam lasīt tieši tā: Dievs kalpo jums, un tad kļūst saprotams, ka bez dievkalpojuma, bez svētdienas skolas ir daudz grūtāk uzzināt par šiem noslēpumiem (ja vien mājās kāds par to nestāsta).Turklāt tā ir būšana kopā un tad viss ir vieglāk. Kā šo saņemto bagātību – ticību – uzturēt sargāt, kāpēc tik svarīgi citus aicināt sev līdzi – atbildes uz šiem un citiem neatliekamiem jautājumiem  centāmies meklēt  visā nometnes laikā.

Katru dienu pamazām, Bībeles nodarbībām un dažādām aktivitātēm mijoties, ar paša Dieva neizskaidrojamo vadību, „šķetinājām” un meklējām atbildes uz jautājumiem, kas sākumā šķita ļoti grūti izprotami. Kas un kādas ir debesis – redzamās un tās Debesis, kuras sagaida ticīgos…? Kāda ir Debesu valstība, salīdzinājumā ar , piemēram, mūsu valsti ? (Bērniem šai sakarā ļoti pie sirds gāja arī „ģeogrāfiskās” sarunas – pat pasaules mērogos). Kas tur valda, ko zinām par simboliem un kāpēc vajadzīgas  robežas? Pārdomās par to robežu, kad varam sacīt – tā ir debesu valstība, kas aiz tās turpinās…-atklājām, ka šīs  valstības pilsoņi kādu pavisam sīku daļiņu no tā piedzīvo jau šeit. Arī šajā kopībā, ko dēvējam par sadraudzības dienām, ir  tāds jauks prieka noslēpums. Un tomēr, kā mūsu nometnes mācītājs  piezīmēja: „Šī ir tikai ēna, īstās Valstības ēna…” ( Jā, starp citu, viņš un citi dievpalīgi vienmēr kaut kādā neizprotamā veidā uzradās palīdzēt pašos grūtākos brīžos…Kā? …) Ne velti mums bija šajās dienās dāvāti  BĒRNI, ar kuriem kopā meklējām atbildes. Ir grūti pateikt, vai mēs viņiem vai arī viņi mums vairāk palīdzēja ...Radās ne pārāk viegli jautājumi, piemēram - vai pietiek, ja uzaicināšu uz svētdienas skolu draugu, kurš vēl nepazīst jaukāko no visām dāvanām (bet to izdarīt  dzīves tagadējo vērtību ielenkumā nemaz arī tik viegli nav…)? Un kā, domājot par savām vajadzībām vien un pārāk par tām raizējoties - jo tāda jau ir dzīve – tomēr apciemot saslimušo klasesbiedru un mēģināt iepriecināt noskumušu māsu vai brāli? Pārdomu daudz, kā parasti, arī manī pašā. Šķiet, ka bērni drīkst, un to arī dara, vairāk vai patiesāk runāt par Viņa valstību. Šādās šaubās, neļaujot pat attapties, iejaucas pats debesu Tēvs, un katra jauna diena atkal sākas ar jaunu svētbrīdi, jaunā rītā, jaunās balsīs. Ar atjaunotu gribu.

Par to, lai viss izdotos tik saturīgi un interesanti, šoreiz bija gādājušas Mežaparka draudzes svētdienas skolas skolotājas – Ilze un Daina, gan izveidojot  plašu, saturīgu plānu  bībeles nodarbībām,  gan devīgi visiem dāvājot ieteikumus un izejmateriālus  praktiskajiem darbiņiem. Neizmērojams  paldies viņām par šādu nenovērtējamu dāvanu ! Kādā no ātri aizritošām dienām  kā labāko  debesu garīgo veldzi saņēmām dzejnieces un kapelānes Rudītes Losānes brīnišķīgo lekciju, kuru klausoties, acis varēja vērties tiešajās debesīs un to spīdekļos virs mūsu galvām, bet dvēsele priecājās, dzirdot un saņemot

Viss, kas vien notika šajā nedēļā, savstarpēji papildinājās un darīja vēl svētīgāku šo „debesu atklājumu”– gan ar dažādu viesmākslinieku uzstāšanos, (arī ar Lības Ēces  dziesmām), gan ar māc. Gundara Ceipes lekciju  par Gauju kā atmodas upi - brāļu draudžu darbības laiku tajā Vidzemes daļā, kas atrodas šīs upes krastos. Tas bija ļoti saistoši, jo paši Gauju redzējām un sajutām vai katru dienu. Priecājāmies gan par pārgājiena laikā ieraudzīto trejžuburu  priedi tās krastā, kas mums simboliski atgādināja Trīsvienību, gan par peldēšanās iespējām un debesu, krastu atspulgu skaistās upes ūdeņos. Savukārt nedēļas vidū pie mums ieradās īpašs viesis – Rūdolfs Mings - topošais(nākotnē) kinorežisors, kurš vadīja arī filmiņu zīmēšanas darbnīcu. Par šo iespēju pateicamies mūsu Anitai, kas arī citādi ļoti aktīvi piedalījās līdzi visās norisēs. Man aizvien vairāk šķiet, ka ticībā, kas  neizbēgami spēj atraisīt mūsos apslēptās varēšanas un aizmirstās prasmes, ir svētīgi sastapt cilvēkus – interesantas un savdabīgas personības. Tas iedrošina, bagātina, atraisa patstāvībā, atklāj skaisto cilvēku raksturos, visupirms, vienkāršību un pazemību. Šeit tādu cilvēku nebija mazums.  Šai pašā dienā klausījāmies arī G. Reboka (teoloģijas maģistra) lekciju par Bībeles kanona veidošanos. Diskusijas un jautājumi pēc šīm lekcijām liecināja par klausītāju ieinteresētību un tēmu aktualitāti ikviena dzīvē.

Liels prieks bija piedzīvot kādas meitenes kristību brīdi nakts dievkalpojuma laikā – zem naksnīgām debesīm, iededzot altāra gaismu katra līdzņemtajā lukturītī. Šai brīdī iededzām gaismu arī lielajos lukturos - no katras klātesošās svētdienas skolas savu – un sūtījām uz augšu tumšajā vasaras naktī kā simbolisku sveicienu Debesīm. Par šo pacilājošo brīdi paldies mūsu skolotājai Lūcijai – vienai no nometņu dzīves galvenajām veidotājām, mūsu mīļās Vijas Auriņas palīdzei, kas šoreiz, 20.sadraudzības dienu vasarā, atrada skaistu veidu un mirkli kā būt kopā.

Vēl daudz būtu jāstāsta arī par nakts stafetes jautro norisi Gaujmalā, kur savu aktierisko meistarību nekur noslēpt nevarēja mūsu Artūrs. Viņam un vēl citiem dalībniekiem pateicoties komandas pārbaudīja un uzzināja to, vai Bībeles gudrību zināšana vien palīdz mūsu tuvākajam… Bet, ja gribat zināt uz ko Artūrs vēl spējīgs, palīdzot visās iespējamās lietās, tad jums nākamreiz vajadzēs braukt līdzi! Stāsts varētu turpināties ilgi vēl – par daudzajām aktivitātēm, kas šeit noorganizētas katra interesēm atbilstoši, par brīnišķīgo koncertu pēdējā vakarā, par dejām, dziesmām Dievam par godu un vēl, un vēl, un vēl. Ikvienu gribētos pieminēt un paldies katram teikt.

Svarīgākais „ierakstījās” sirdīs, jo tas nekur nepazūd, saņemtais sevi liek manīt, laikam aizvien tālāk ejot. Piedzīvot pašiem – to vien gribētu vēlēt. Paldies mūsu un arī citu draudžu mīļo brāļu un māsu aizlūgumiem, mūsu Benitas operatīvi un dāsni sarūpētajam materiālajam atbalstam un visa veida palīdzībām. Paldies Intaram, Tīnai, Patrīcijai, Kristam, Dārtai, Ansim, visiem skolotājiem. Mācītājiem. Pāri visam –pateicība un gods tam,  kas zina vislabāk, un stāsta mums – Debesis ir tuvu klāt!