|
Lidijai Rutai Bormanei mūžībā aizejot
Pastāsti man par gaismu, par zemi, kur eņģeļi mīt! Stāsti par taku šauro, ko grūti bij’ kājām mīt! Stāsti par zvaigzni naktī, kas rādīja tev, kurp iet! Stāsti man savu stāstu, lai zinu, kur tālāk iet! Stāsts tavs būs mana zvaigzne, kad dvēseli tumsa klās. Stāsts tavs būs cerība mana – uz zemi, kur gaisma mīt. Pastāsti man par ērkšķiem, kas cerību taku sedz, Par zemi, kur tu esi šodien un mēs, varbūt, būsim rīt! |
